Brūču Klīnika

Mūsu pacienti

Kaspars

Kaspars ir 27 gadus vecs limbažnieks. Būdams aktīvs un enerģijas pārpilns pusaudzis, viņš aizrāvies ar dažādām sportiskām nodarbēm, tostarp, motokrosu. Viņam nepaveicās. Reiz izmēģinot trasē jauno motociklu, viņš krita un lauza mugurkaulu. Par spīti nelaimei, Kaspars nav zaudējis dzīvesprieku. Arī darāmā allaž pietiek un nav laika gausties. Kaspars ir pabeidzis studijas Rīgas Stradiņu universitātē un tagad palīdz mammai biznesa lietu kārtošanā. Starp citu, Kasparam arvien prieku sagādājot spēkrati. Ziemas sezonā Kaspars vairāk sēž pie auto stūres, bet siltākajos mēnešos, vējam žūžojot gar ausīm, dodas izbraucienā ar īpaši pielāgotu kvadriciklu. Tā ir draugu dāvana savam kādreizējam sacīkšu biedram. Kaparam ir burvīga ģimene un draugi, kas allaž ir līdzās – gan dodoties tālajā ceļā līdz skolai, gan atpūšoties dārza ballītē vai kādā klubiņā, gan arī krietni nopietnākas dzīves situācijas, kurās būtisks stingrs atbalsta plecs.

*Ilgus gadu atrodoties ratiņos, Kaparam tāpat kā daudziem cilvēkiem ar kustības traucējumiem, nebija izdevies izvairīties no izgulējumiem. Kaut salīdzinoši neliels, tas traucēja puisim ikdienā. Pēc operācijas izgulējums lieliski sadzijis. Tas nozīmē, ka ir par vēl vienu šķērsli mazāk tiecoties piepildīt savas ieceres un mērķus!

Aigars

Cēsnieks Aigars pirms aptuveni 16 gadiem sēdēja automašīnā blakus šoferim brīdī, kad tā "ielidoja" grāvī. Viņš ilgstoši ārstējās slimnīcās. Mugurkaula traumas dēļ spēju staigāt tā arī neatguva.Atgriežoties mājās, viņa prātu nodarbināja smagas domas un neziņa par rītdienu. Kredītā paņemtas zemes platības, māja, sieva un trīs mazi bērni, kā arī apjausma, ka vairs nekad nebūs tā, kā iepriekš. Ticību nākotnei palīdzēja atgūt ģimene un mācītājs.Šodien tas viss ir aiz muguras. Par spīti atteikumiem, Aigars klauvējis atkal un atkal pie iestāžu durvīm, līdz saņēmis palīdzību. Zaudēto draugu vietā iepazīti jauni. Arī mājās atkal valda kņada un jautrība. Tagad Aigaram ir jauni mērķi un izaicinājumi dzīvē. Jau vairākus gadus viņš ir Latvijas Ratiņbasketbola sporta federācijas izpilddirektors, kā arī aktīvs šī sporta veida spēlētājs. Turklāt, Aigars strādā arī par vides pieejamības sabiedrisko ekspertu Cēsu rajonā, kas pirms ēkas nodošanas pārliecinās, vai tā būs gana draudzīga cilvēkiem ar ratiņkrēsliem un māmiņām ar bērnu ratiņiem.

*Vairāk nekā četrus gadus Aigars bija cīnījies ar izgulējumiem, kas pēc apārstēšanas parādījās atkal un atkal. Pēc operācijas "Brūču klīnikā" un cītīgas norādījumu pildīšanas, no izgulējuma izdevies tikt vaļā. Viņuprāt, būtiskas ir arī labas domas, vēlēšanās dzīvot un gatavība kaut ko darīt tā labad, tad arī viss būs!

 

Inga

Liepājniece Inga ir stiprs cilvēks, jo ne katrs viņas vietā spētu ar visu pārdzīvoto tikt galā un raudzīties uz nākotni ar optimisma pilnu skatu. Inga nav nolaidusi rokas, viņa dzīvo ar cerību: es kādreiz piecelšos no ratiņkrēsla un atkal staigāšu! Pirms 11 gadiem Inga svinēja savu dzimšanas dienu. "Bija lustīgi, tika dziedāts un dejots," atminas Inga. "Dejojot ar kādu vīrieti, mēs bijām saķērušies ar elkoņiem, un, salikuši muguras kopā, mēģinājām viens uz otra muguras velties kā muciņas. Vienu brīdi jutu, ka partneris mani grib pārvelt pāri, es dikti sabijos un saspringu, jo man nepatīk tādi akrobātiski vingrojumi. Atceros: veļoties pāri viņa mugurai, dzirdēju, ka kaklā kaut kas nokrakšķ, bet, kad attaisīju acis, jau gulēju uz grīdas, turklāt pilnībā paralizēta – neko vispār nevarēju pakustināt."Ingai tika veikta operācija, un pamazām veselības stāvoklis sāka uzlaboties. Bet kājās kopš tā brīža viņa tā arī nav piecēlusies.

*Pēc vairākiem gadiem Inga ārstējās "Brūču klīnikā", kur viņai tika veiksmīgi dziedēts izgulējums un uzveikts osteomielīts. "Pie izgulējuma tiku muļķīgā veidā," atceras Inga. "Mazgājoties vannā, kurā biju iebērusi vannas sāli, neievēroju, ka viens graudiņš nebija izšķīdis un tas uzplēsa ādu ap astes kaulu. Satraumētā vietā nesadzija, un pēc laika pušums kļuva arvien lielāks. Apstrādāju, apkopu traumēto vietu, kā nu mācēju, bet labāk nepalika. Tad man pēkšņi uzleca tik augsta temperatūra – izrādās, bija sācies kaulu iekaisums. Saprotu, cik tuvu toreiz biju ceļam uz viņsauli, tāpēc varu pateikties "Brūču klīnikas" mediķiem par viņu profesionalitāti."

 

Kārlis

Kārlis

Būdams mazs zēns, Kārlis bija nolēmis uztaisīt sev svilpīti. Taču notika nelaime – zēns neveiksmīgi ar visu nazi iekrita stiklos. Tā kā stikli bija pārgriezuši vēnu, sākās stipra asiņošana. Lai varētu glābt zēna dzīvību, ārsts ātri aizšuva roku ciet – tolaik mediķi nepamanīja, ka tajā bija palicis viens stikla gabaliņš.Kad Kārlim bija 18 gadu, bērnībā traumētajā rokā pēkšņi sākās neizskaidrojamas sāpes, un jaunietis vairs nevarēja pakustināt vienu pirkstu. Izrādījās – rokā palikušais stikliņš bija aizgājis līdz kaulam un sāka pret to rīvēties. Stāsta Kārlis: „Tolaik mācījos Kandavas tehnikumā. Aizgāju pie ķirurga, kas, izrādās, bija vecs kara laika ārsts un kuram bija saglabājies izotopa aparāts ar lēcu. Caur to skatoties, viņš operēja manu roku. Stikla gabaliņu bija grūti atrast, un es kādu pus stundu turēju savu roku zem šīs lēcas, proti, tā atradās zem rentgena stariem. Ko es, puišelis būdams, daudz no tā varēju saprast  – paļāvos uz dakteri. Vēlāk izrādījās, ka ārsts bija spēcīgi pārstarojis manu roku, jo jau nākošajā dienā vietā, kas bija turēta zem lēcas, izveidojās čūla, ka tā arī nepārgāja. Visdažādākajiem līdzekļiem mēģināju čūlu ārstēt, it kā brīžiem likās, ka paliek labāk, bet tik un tā apstarotā vieta nesadzija. Kad ar čūlu neveiksmīgi biju nocīnījies 20 gadus, pārstarotajā vietā man sāka veidoties plakanšūnu vēzis. Ārsti, pie kuriem vērsos, ieteica tikai vienu variantu: ar „fuksīti” roku nozāģēt, jo tur nekas neesot glābjams. Mediķi tikai gribēja izdarīt savu darbu, un viņus nemaz neinteresēja, kā es dzīvošu tālāk. Tad radinieki man ieteica vērsties pie plastikas ķirurga Olafa Libermaņa, kurš man veica operāciju, veiksmīgi saglābdams roku, kuru vēzis jau bija sācis pamatīgi „ārdīt”. Pagājuši jau desmit gadi un, tieši pateicoties dakterim Libermanim, es šobrīd varu vadīt mašīnu, audzēt savas mājas siltumnīcā stādus, nest kūdras maisus un mēbeles, slēpot un darīt pat tik smalkus darbus kā aizpogāt pogas. Man ir abas rokas! Nezinu, kā es varētu strādāt, ja man viena roka būtu noņemta un tās vietā palicis tikai stumbenītis!”

© 2010-2017 SIA Brūču klīnika Grebenščikova iela 1, Rīga, LV-1003, Latvija

WEB izstrāde - Miljons IT