Brūču Klīnika

Klīnikas dibināšanas pirmsākumi

SIA "Brūču klīnika" vadītājs O. Libermanis par klīnikas dibināšanas pirmsākumiem.

Dzīvojot Padomju Savienībā, ratiņkrēslos sēdošus pacientus uz ielām varēja redzēt visai maz, bet ja kāds arī tika pamanīts, tad visiem izbrīnā iepletās acis: kā, vai tad arī tādi cilvēki dzīvo mūsu valstī? Arī Medicīnas institūtā mugurkaula bojājumiem un izgulējumiem tika pievērsta minimāla uzmanība. Pēc institūta tikai pa retam 7. klīniskās slimnīcas mikroķiruģijas nodaļā nonāca pacienti ar nedzīstošām brūcēm, kurus mēģinājām ārstēt pēc vienīgās tobrīd mums zināmās metodes: izgriezām bojātos audus, sagaidījām granulāciju un izdarījām ādas vai lēvera pārstādīšanu. Hroniskas brūces sadzīst nesalīdzināmi sliktāk nekā svaigas, šajos gadījumos ir daudz grūtāk veikt operācijas, tāpēc neveiksmju procents bija salīdzinoši liels.

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados ārstiem nebija īsti priekšstata par pareizu antibiotiku terapiju un, godīgi sakot, reizēm nebija arī pašu antibiotiku. Astoņdesmito gadu vidū, balstoties uz literatūru, lai sadziedētu nedzīstošas brūces, veicām radikālu bojāto audu izgriešanu. Mums tolaik nebija pieredzes, tāpēc nereti tika izgriezts par daudz. Taču pateicoties šim apstāklim, brūces galvenokārt sadzija arī bez pareizas antibakteriālas terapijas.

Neveiksmīgi mēģinājām ārstēt arī venozās čūlas, pārstādot uz šīm vietām lēverus. Tie piedzija, taču čūlas atkal atjaunojās. Tolaik venozu čūlu gadījumā brūces netika ārstētas kompleksi, risinot gan vēnu, gan mīksto audu defektu problēmas.

Ja ādas vēzi savā ziņā var uzskatīt par nedzīstošu brūci, tad pirmie mēģinājumi operēt ļaundabīgus veidojumus uz sejas un galvā tika izdarīti jau 1986. gadā, sadarbojoties ar dr. Tāru un dr. Selgu no LOR nodaļas Onkoloģijas centrā. Pirmā lēvera pārstādīšanas operācija tika veikta vīrietim ar mutes plakanšūnu vēzi, un tā ilga 10 stundas. Tolaik nebija tādu tehnisku iespēju kā šodien, un pietrūka arī pieredzes, kā organizēt sadarbību ar cita profila ķirurgiem, tāpēc lēveris nepiedzija. Sadarbību ar Onkoloģijas centra sejas un žokļa ķirurgiem atsākām 1993. gadā. Šo gadu laikā meistarība bija augusi, operāciju laiki bija īsāki un lēveri gandrīz vienmēr piedzija.

Astoņdesmitajos gados pie mums sāka vērsties arī pirmie osteomielīta pacienti, kas lielākoties bija jau izmēģinājuši dažnedažādas ārstēšanas metodes. To vidū bija kāds jūrnieks no Ventspils. Palīdzot iestumt šosejas malā stāvošu automobili, viņam no mugurpuses virsū uzbrauca auto un starp aizsargstieņiem sašķaidīja abus apakšstilbus. Traumatologiem izdevās kājas saglābt, taču vienā no tām izveidojās osteomielīts. Pirmā pārstādīšanas operācija bija neveiksmīga, lēveris nepiedzija, taču pierunājām pacientu pārciest vēl vienu operāciju, kas, savukārt, izrādījās veiksmīga.

Pirmo izgulējumu pacientu es operēju 1995. gadā. Tas bija autosatiksmes negadījumā cietis jauns vīrietis ar galvas traumu. Ilgstoši guļot bezsamaņā reanimācijas nodaļā, viņam krustos bija izveidojušies izgulējumi. Izgriezu brūci, un tad centos to samazināt ar pārsējiem. Kad pacients redzēja, ka ārstēšanai nav efekta, viņš nolamāja mani, aizcirta durvis un aizgāja. Tomēr ar pacienta māti man saglabājās labs kontakts, un pēc kāda laika viņa man piezvanīja un pastāstīja, ka brūce laimīgā kārtā sadzijusi spontāni.

2000.gadā pie manis vērsās vīrietis ar mugurkaula traumu, kam bija vairākas reizes neveiksmīgi operēts izgulējums. Viņš lūdza mani izoperēt to vēlreiz. Brīdināju, ka man nav pieredzes. "Man nav naudas, ko samaksāt par operāciju, tomēr varbūt, mani operēdams, jūs iemācīsies kaut ko jaunu un tādā veidā būsim norēķinājušies." Es piekritu. Nofotografēju izgulējumus un pārsūtīju savam draugam Uldim Bitem uz Meijo klīniku, kur pirms pieciem gadiem biju viesojies un redzējis, kā tur operē izgulējumus. Viņš man atsūtīja detalizētu instrukciju, kas šajā situācijā jādara, sagatavojos operācijai un 2000. gada 5. maijā kopā ar Mārtiņu Kapicki "Linezera" slimnīcā izgulējumu slēdzām. Pēc šīs operācijas pie mums vērsās daudzi pacienti. Man un rezidentiem Kalvim Pastaram un Dzintaram Ozolam, kuri arī iesaistījās izgulējumu ārstēšanā, jau šķita, ka esam problēmu atrisinājuši. Tomēr ir liela ir starpība starp principā veseliem pacientiem, kas ratiņkrēslā paši iebrauc pa durvīm, un tiem, kas pusnesamaņā atrodas kādas slimnīcas reanimācijas nodaļā un kura slimības vēstures biezums pārsniedz krietnu romānu. 2003.gadā "Gaiļezerā" sākām ārstēt pirmo šādu pacienti. Avārijā cietušajai sievietei bija sepse un izgulējumi uz muguras, ceļgala un pēdas, bija atvērusies ceļa locītava. SIA "Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrs" man atļāva izveidot mediķu komandu, kas nodarbotos ar šo pacienti. Mūsu vidū bija reanimatologs, kas bija atbildīgs par pacienta vispārējo stāvokli un ārstēšanu, ķirurgs, kas operēja, izdarīja bojāto audu izgriešanu un pārstādīja lēverus, rehabilitologs, kas nodarbojās ar rehabilitāciju, māsu palīgi, kas pacienti izgrozīja, apkopa un aprūpēja. Paciente izdzīvoja un atbrīvojās arī no izgulējumiem. Pēc šī gadījuma mēs apjautām, ka patiešām nopietnu izgulējumu ārstēšana nevar notikt bez labas mediķu komandas un pietiekama finansējuma.

Izgulējumu pacientiem ir nepieciešams liels daudzums medikamentu un viņi prasa nepārtrauktu aprūpi, papildus ēdināšanu, izmeklējumus un citus pasākumus, tāpēc naudas, protams, sākumā mums nepietika, un slimnīcā varēja pacientu uzņemt tikai laiku pa laikam, kad to atļāva finansējuma kvota. Tomēr līdz 2005. gadam vairākās slimnīcās veiksmīgi izoperējām 26 pacientus ar 108 izgulējumiem.

Ņemot vērā izārstēto pacientu skaitu, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras administrācija nolēma, ka varētu šos pacientus koncentrēt vienā vietā un 2005. gadā piešķīra naudu šim mērķim, savukārt Viesturs Boka, toreizējais slimnīcas "Linezers" direktors, deva pajumti mūsu mediķu komandai, un tika izveidota "Brūču klīnika".

"Brūču klīnikas" izpilddirektors Kaspars Snipe

Par faktisko klīnikas darbības sākumu varētu uzskatīt 2005. gada 3. oktobri, kad slimnīcā "Linezers" tika stacionēts pirmais pacients ar vairākiem izgulējumiem, kas no medicīniskā viedokļa bija ārkārtīgi smags gadījums. Sākotnējā etapā "Brūču klīnika" darbojās kā pavisam neliela nodaļa ar četriem pacientiem, kuru aprūpe lielākoties gūlās uz maniem pleciem. Oktobrī pamazām nokomplektējās arī klīnikas komanda, kuru papildināja arī ķirurgi Dzintars Ozols un Kalvis Pastars. Turpmāko gadu laikā mūsu kolektīvu papildinājuši vairāki ārsti un rezidenti: Mihails Timofejevs,Mārtiņš Malzurbis, Ēriks Ozols, Lauris Repša u.c  Mūsu saliedēto un draudzīgo kolektīvu es varētu salīdzināt ar lielu sienas pulksteni ar lielākiem un mazākiem asiem, starainiem zobratiem. Un ikviens no šiem zobratiem ir vajadzīgs, lai būtu līdzsvars un pulkstenis turpinātu iet un tikšķēt.

Līdz 2008. gada nogalei esam klīnikā uzņēmuši 85 izgulējumu pacientus, Pēdējā laikā klīnika sākusi paplašināt savas darbības robežas, sniedzot palīdzību arī osteomielīta un citu nedzīstošu brūču ārstēšanā.

© 2010-2017 SIA Brūču klīnika Grebenščikova iela 1, Rīga, LV-1003, Latvija

WEB izstrāde - Miljons IT