Brūču Klīnika

Ja brūce neaizdzīst…

Pirms nedēļas uzzinājām, ka mūsu valstī veikta sarežģīta osteomielīta operācija. Kādai sievietei, kas ilgstoši cietusi hroniskas kaulu infekcijas dēļ, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas "Linezers" paspārnē esošās "Brūču klīnikas" speciālisti veikuši bojāto audu izņemšanu un atjaunojuši apakšstilbu.

Izrādās, ar šādu diagnozi – osteomielīts – no stacionāriem pērn vien izrakstīti 611 cilvēki. Ļoti bieži pacienti mokās ar šo slimību gadiem, pat gadu desmitiem, bieži uzturas stacionāros, lai apkarotu saasinājušos infekciju. Nereti, bojāto locekli nākas amputēt. Nu šādos – īpaši dziļu un nedzīstošu brūču, visbiežāk – izgulējumu gadījos, palīdzību var meklēt "Brūču klīnikā", kas no 1. līdz 20. decembrim rīko Osteomieltīta akciju. Tās laikā bez maksas tiks konsultēti pacienti, kam konstatēts osteomielīts vai jebkura cita nedzīstoša brūce.

Nepielūdzamā statistika

Klīnikas pacienti, kā jau to norāda nosaukums, lielākoties ir cilvēki ar brūcēm – brūcēm, kas nesadzīst. Kurš un kādēļ spiests dzīvot ar ievērojamiem, bieži vien pūstošiem robiem jeb brūcēm savā ķermenī un kā viņiem palīdzēt, jautājām «Brūču klīnikas vadītājam, ķirurgam Kasparam Snipem.

– Kas ir tās brūces, kuras ārstē jūsu klīnikas speciālisti?
–  Manuprāt, ļoti veiksmīgs ir tulkojums no angļu valodas – spiediena čūla (pressure ulcer), kas tieši raksturo tos gadījumus, ar kuriem strādā mūsu klīnikas speciālisti. Proti, tie ir ādas defekti, kas parādās spiediena rezultātā jeb tā dēvētie izgulējumi. Kopumā, jāsaka, no tiem cilvēkiem, kas uzturas reanimācijā vai ilgstoši uzturas slimnīcās, vismaz 15% mājās dodas ar dažādu pakāpju izgulējumiem. Pārvēršot šos procentus skaitļos – tas būtu ievērojams cipars, vienīgi, problēma ir tā, ka Latvijā jau neviens šos skaitļus nevēlas publiskot, tas kaut ko liecina arī par ārstēšanas metodēm… Bet oficiāli katru gadu no slimnīcām ar izgulējumiem tiek izrakstīti aptuveni 200 cilvēki. (2007. gadā – ar diagnozi ”osteomielīts” no Latvijas ārstniecības iestādēm izrakstīti 611 cilvēki.) Jāpiebilst, ka ievērojama daļa mirst jau slimnīcās, bet jautājums, kas notiek ar tiek 200 izrakstītajiem (lai gan reālais skaits noteikti ir lielāks)!? Citi nomirst, (gan, jāatzīst – iespējams viņu tiešais nāves cēlonis pat nav izgulējumi) citi – meklē palīdzību.

– Kas visbiežāk melē šo palīdzību?
– Riska grupā, kas cieš no šīm nedzīstošajām brūcēm, vismaz 70% pacientu ir veci cilvēki. Taču mūsu pieredze liecina, ka palīdzību meklē tieši gados jauni cilvēki – robežās no 20 līdz 40 gadiem. Tie ir pacienti ar dažādām spinālām jeb mugurkaula traumām, kas ir spējuši samierināties ar savu jauno stāvokli, ar invaliditāti. Viņi ir sociāli aktīvi, atrod savu vietu dzīvē, nodarbošanos un tad meklē arī mūsu palīdzību, lai varētu cīnīties ar savām brūcēm. Jāpiebilst, ka šie cilvēki bieži vien cieši turas kopā – kopā sporto, atpūšas, citādāk socializējas, un viņu vidū darbojas kas līdzīgs “klusajiem telefoniem” jeb notiek informācijas apmaiņa. Viņi zina, kur meklēt sev nepieciešamo palīdzību, piemēram, «Brūču klīnikā». Pats jaunākais pacients ir bijis trīs gadus vecs, vecākajam pacientam bija 93 gadi.

– Kad sasirguša, vai negadījumā cietušam cilvēkam būtu jāsāk uztraukties – vai tik neveidojas izgulējums?
– Izgulējumu klasifikācijas ir dažādas, tomēr visbiežāk tiek izmantotas divas: viena – klasiskā, otra, kas gan it kā ir mazāk zināma, – ar sešām pakāpēm. Par izgulējumu var sākt runāt gadījumā, ja sēžot, guļot – ilgstoši noslogojot kādu konkrētu ķermeņa vietu, parādās apsārtums, kas stundas laikā nepazūd. Tas ir pirmās pakāpes izgulējums. Otrajā pakāpē jau parādās zemādas bojājumi, taukaudu līmenī, un tā var būt arī čūla. Ja pirmajā līmenī ar bojājumu var cīnīties pašrocīgi, piemērot, mainot šīs noslogojuma vietas, tad čūlas gadījumā jau ir nepieciešama specifiskāka ārstēšana. Trešajā pakāpē tie jau ir tādi audu bojājumi, kad veidojas nekroze jeb audi atmirst, un šīs pakāpes robeža ir fascija jeb plēve, kas nodala dažādus cilvēka ķermeņa slāņus. Kad bojājums tiek cauri šai fascijai, tiek bojātas jau locītavas un kaulaudi. Šajās brūcē jau ir infekcija, un jāveic stacionāra ārstēšana. Nākamā stadija ir kaulu iekaisumi jeb osteomielīti. Un nosacīti setā pakāpe ir tie gadījumi, kad pati brūce ir it kā aizvilkusies, palikusi vairs tikai tāda kā fistuliņa, no kuras izdalās šķidrums. Un tas arī ir visbīstamāk, jo apakšā, kaut ārēji neredzami, ir šie visdziļākie – locītavu un kaulu – bojājumi.

Atļaut nomirt?

– Kad izgulējums kļūst bīstams cilvēka dzīvībai?
– Pēdējās stadijās, kad brūces ir iemels nopietniem aknu, nieru bojājumiem. Tas ir viens no galvenajiem iemesls, kādēļ mirst cilvēki, kuri netiek pie mums. Otrs nāves iemesls ir pati vaļējā brūce, kurā ir infekcija: kad šī infekcija tiek pāri brūces robežām – sākas asins saindēšanās jeb sepse. Un cilvēki nonāk slimnīcā ar aukstu temperatūru, drudzi un, lai arī droši apgalvot neapņemos, domāju, ka reizēm šie cilvēki mirst tādēļ, ka ne visās rajona slimnīcās ir pieejami medikamenti no dārgākā gala, jo šajos gadījumos ir nepieciešamas spēcīgas antibiotikas.

– Cik sen jau darbojas «Brūču klīnika»?
– Šajā sfērā sākām darboties jau senāk, tomēr vēsturiskais datums, kad te, «Linezerā», tika uzņemts pirmais stacionārais pacients, ir 2005. gada 3. oktobris. Iesākumā mūsu pacienti bija tie, kas dažādās slimnīcās bija ārstējušies jau kopš 1991., 1993. gada. Tagad, protams, šis gaidīšanas laiks ir daudz īsāks, tomēr pacientu rinda veidojas, jo cilvēku, kuriem nepieciešama mūsu palīdzībā, ir daudz. Pašlaik «Brūču klīnikā» ir 10 gultas un tiek nodarbināti 28 cilvēki, neieskaitot, administrācijā nodarbinātos. Vidējais pacientu uzturēšanās laiks slimnīcā ir aptuveni trīs līdz četras nedēļas, tomēr tas ir ļoti individuāli un atkarīgs no visdažādākajiem faktoriem.

– Un kā visbiežāk cilvēki pie jums nokļūst?
– Kā jau minēju, ir tādi, kas paši mūs atrod, meklē palīdzību, un ir tādi, kurus atsūta kolēģi. Lokālajās slimnīcās jau lielākoties nav iespējams palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir šie trešās, ceturtās pakāpes izgulējumi. Mēs šos pacientus apzinām, veidojam speciālu uzskaites sistēmu, lai varētu kontrolēt, kādā stāvoklī ir pacients, cik akūts ir viņa gadījums. Tomēr, jāsaka, ka cenšamies konsekventi ievērot godīguma principu un ņemam cilvēkus rindas kārtībā, jo lielākoties strādājam taču ar invalīdiem un, manuprāt, tas nebūtu godīgi viņiem vēl likt kaut kā savstarpēji konkurēt! Vienīgi priekšroka ir tiem pacientiem, kas jau atrodas stacionārā, ir septiski, un ir tā – vai nu mēs viņiem mēģinām palīdzēt, vai viņi mirst.

– Vai pacientu atrašanās vietā, tā teikt, uz vietas – viņiem palīdzēta nevar?
– Tur jau tā lieta – šie gadījumi ir tik komplicēti, ka viens ārsts rajonā palīdzēt nevar. Būtiski ir arī tas, ka, atšķirībā no citām slimnīcām, klīnikā varam nodrošinām primāro pacienta kopšanu, kas ir jo būtiski izgulējumu gadījumā – šie cilvēki, piemēram, jāgroza. Ja mūsu klīnikā viens kopējs rūpējas par diviem vai trim cilvēkiem, tad slimnīcās tie bieži vien ir vairāki desmiti pacientu, kas jāapkopj, tādēļ tā ir tikai objektīva situācija, ka ar visu viens cilvēks galā netiek. Ir jau arī visai cinisks jautājums, ko nācies uzklausīt – cik tas ir racionāli? Mums ir bijusi 93 gadus veca paciente, kurai veicām operāciju. Protams, viņa salīdzinoši drīz pēc tam, gan citu iemeslu dēļ, nomira. Bet sieviete varēja staigāt, bija dzīvespriecīga un – vai viņa nebija pelnījusi ērtu mūža nogali? Vai viņai bija jāmokās? Manuprāt, šis jautājums ir amorāls jau pēc būtības…

Metodes jeb "četri vaļi"

– Brūces jau veidojas ne tikai izgulējumu dēļ, tās iegūstamas arī citādi, piemēram, autoavārijās? Tātad ar šo problēmu saskaras ne tikai cilvēki ar īpašām vajadzībām. Kur ir tā robeža, kad cilvēkam vajadzētu sākt uztraukties, lai viņš nesasniegtu to stadiju, kurā nonāk jūsu pacienti?
– Normāli ir tā: brūcei jāsadzīst nosacīti trīs, četrās nedēļās, un ar to var tikt galā praktiski jebkurš ārsts. Taču, ja brūce neveras ciet un tā sāk iestiepties – jāmeklē cēloņi. Varbūt pati brūce ir tika liela, ka nespēj sadzīt, un tad jāmeklē plastiskais ķirurgs, kas varētu samazināt šo brūci. Jāpiebilst, ka divu mēnešu laikā var aizvilkties ciet ļoti lieli defekti, bet, ja tas nenotiek, iespējams, tur ir kāds svešķermenis, piemēram, kaula fragmenti, kurus organisms cenšas atgrūst u.tml. Cēloņi var būt jau ļoti dažādi.

– Kādas ir jūsu pielietotās ārstēšanas metodes?
– Kā es to nosaucu, ārstēšana balstās uz vaļiem jeb principiem. Pirmkārt, tiek izmantots VAC (vacuum assisted clousure) jeb vakuuma sistēma. Tas ir speciāls sūknis un poliuretāna pārsējs.  No brūces tiek izsūkts viss liekais šķidrums un līdz ar to baktērijas un pārējais infekciozais materiāls  – tātad atšķirībā no parastajiem apsējiem ar VAC palīdzību brūcē neieviešas infekcija. Šajā gadījumā darbojas arī negatīvā spiediena spēks, kas palīdz brūcei ievērojami savilkties, kā arī veicina brūces apasiņošanu. Savukārt poliuretāna pārsējs ir ar noteiktu poru diametru, kas veicina jaunu audu, tā saukto, granulācijas audus veidošanos, kas ļauj cīnīties ar audu deficītu. Jāpiebilst, ka jebkuriem audu bojājumiem ir aisberga forma – iekšpusē tie ir ievērojami plašāki.

– Kas ir galvenais šķērslis šai vakuuma sistēmai? Kādēļ to neizmanto arī citās slimnīcās, ja jau tai ir šādas priekšrocības?
– Cik es zinu, VAC sistēmu pašlaik pielieto trijās Latvijas slimnīcās, tomēr, jāsaka, ka rajona slimnīcās, kur to var izmantot, piemēram, tikai reizi pusgadā – tas, iespējams, neatmaksājas.

– Un pārējie trīs principi?
– Otrais ir nekrotomija jeb bojāto audu izoperēšana. Trešais – ir tā dēvētā lēveru jeb polsteru ievietošana, ar ko nodarbojas plastiskā un mikroķirurģija. Vienkārši runājot, no paša pacienta tiek ņemta āda vai muskuļu masa, kas tiek ievietota vietās, kur veidojas šie izgulējumi. Un ceturtais, ne mazāk nozīmīgais, ārstēšanas princips ir uzturs. Ja cilvēks nepietiekami uzņem olbaltumvielas, kalorijas, šķidrumu, tad neviena brūce nedzīs. Tieši tādēļ mūsu klīnikā tam pievērš īpašu uzmanību – barojam kaut vai pa zondi. Piemēram, 100 kg vīrietim nepieciešams uzņemt 4,5 litrus ūdens dienā, un bez tā nekas nenotiek! Jāpiebilst, ka cilvēki bieži pie mums nonāk jau dekompensētā stāvoklī, un tad pirmais darbs ir – viņus uzbarot. Bija, piemēram, tāds gadījums, kad nācās strādāt ar cilvēku, kurš bija nokritis no jumta. Paša tēvs atteicās viņu aprūpēt, un galu galā šis cilvēks nonāca valsts sociālā aprūpē, un pāris mēnešu laikā radās izgulējumi. Bija salīdzinoši vienkārši viņu pagriezt, jo bija aiz kā aizķerties… aiz gurna kaula, kuram it kā vajadzētu atrasties… iekšpusē! Sabarojām, sadzirdījām, un jau pēc pāris nedēļām viņš varēja sākt mums runāt pretī…

– Kas notiek ar cilvēkiem pēc uzturēšanās pie jums?
– Tiem, kas ir invalīdi, valsts reizi gadā apmaksā rehabilitāciju, un visbiežāk pēc ārstēšanās mūsu klīnikā viņi šo iespēju izmanto, jo iepriekš jau to nevarēja darīt. Bet cilvēkiem, kas nav invalīdi, par rehabilitāciju jāapmaksā pašiem. Aptuvenās rehabilitācijas izmaksas, piemēram, Līgatnē ir Ls 90. Vai tas ir daudz, vai maz? Tas, protams, ir stiepts jēdziens…

Liena Trēde, Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 13.11.2009

© 2010-2017 SIA Brūču klīnika Grebenščikova iela 1, Rīga, LV-1003, Latvija

WEB izstrāde - Miljons IT