Izgulējumi dzīst grūti

• Brūču Klīnika
• 05.11.2008
• Publikācijas

Izgulējumus vieglāk ir nepieļaut nekā mēģināt sadziedēt brūces, kas var plesties pamatīgas dūres lielumā, iet dziļumā līdz kaulam vai saindēt visu organismu un kļūt par nāves cēloni.

"Tā ir drausmīga, smirdīga, ilgstoša un mokoša nāve," teic Olafs Libermanis, plastiskas ķirurgs. Ja bojājumi ir lieli, nepieciešama audu pārstādīšana, kas ne vienmēr ir iespējama. Ir gadījumi, kad cilvēku glābj tikai bojātā locekļa amputācija.

Cieš "plānās vietas"

Izgulējums faktiski ir atmiruši audi. Ilgstoši nemainot pozu, audiem zem ķermeņa svara ir nepietiekama asinsrite, un tie atmirst. Sākumā uz ādas parādās it kā nevainīgs apsārtums. Ja tas pāriet pēc pusstundas, guļot citā pozā – labi. Bet tas var pārtapt par brūci. Ja neko nedara, iespējams, pat nepamana šādas izmaiņas, ar laiku brūce kļūst aizvien lielāka, sākas neatgriezeniski nieru un aknu bojājumi, organisms saindējas, līdz iespējamas arī letālas sekas. Insulta pacientiem pēc mugurkaula traumām ir traucēta jušana, bet izgulējums var sākt veidoties jau divu trīs stundu laikā.

Izgulējumi parasti skar pacientus ar kustību traucējumiem, kas radušies smagas traumas vai saslimšanas rezultātā. Visbiežāk cieš pleci, krusti un papēži – vietas, uz kurām guļas stāvoklī ir vislielākais spiediens un kurās kauls atrodas tuvu ādai. Sociālās un paliatīvās aprūpes māsa Sanita Kalna no pieredzes teic, ka izgulējumi skar arī pakausi un ausis, tad izmanto speciālus paliktnīšus. Tāpat cenšas nepieļaut, lai saskaras "kauls ar kaulu", piemēram, guļot uz sāniem – potītes, ceļi. Ja pacients guļ uz vēdera, riska zona ir izvirzītie gūžas kauli. Tomēr slimnīcā parasti nonākot jau ielaisti gadījumi – ja izgulējums kļuvis akūts, izveidojusies liela brūce un jau ir paaugstināta temperatūra. Kā likums – lielākā daļa šo pacientu ir novārguši, ilgstoši nav saņēmuši pilnvērtīgu uzturu vai aprūpi.

Slimnīca nav izņēmums

Lai izgulējums uzrastos arī slimnīcā, nepieciešama dažādu apstākļu sakritība – nav personāla, kas pietiekami bieži izgrozītu un apkoptu pacientu, ir papildus vielmaiņas problēmas vai citas individuālas īpatnības, kas apgrūtina ārstēšanu.

"Gan Eiropā, gan Amerikā apmēram piecpadsmit procenti ilgstoši gulošo un intensīvās terapijas pacientu gūst stacionārā izgulējumus. Ņemot kopējo stacionēto pacientu skaitu Latvijā un pilnībā apzinot visus izgulējumu pacientus, kas tiek izrakstīti no stacionāriem, šis skaits varētu būt tūkstošos," spriež Brūču klīnikas direktors Kaspars Snipe. Ķirurgs O.Libermanis ir visai kritisks, runājot par savu amata brāļu veikumu. Liela daļa ārstu ir vai nu nekompetenti risināt izgulējuma problēmas, vai arī nav ieinteresēti to darīt – novērš vien akūtās vainas un sūta mājās. Viņš uzsver, ka jāprasa no mediķiem arī lielāka juridiska un finansiāla atbildība, ja slimnieks ārstniecības iestādē ieguvis izgulējumus.

Kļūdas ir liktenīgas

Lai nerastos izgulējumi, ideālā variantā būtu nepieciešams pretizgulējumu matracis, cilvēks, kas apkopj sirgstošo, motivēti ārsti, kas realizētu pretizgulējumu programmu, un rehabilitācija. Diemžēl mājās vai pansionātos ne vienmēr blakus ir tuvinieki vai kopēji, kas pienācīgi bieži un kvalitatīvi var gādāt par sirgstošo.
"Daudzi gulošie domā – mazāk dzeršu, mazāk urinēšu, tātad ietaupīsies pamperi, mazāk apgrūtināšu tuviniekus. Tā ir liela kļūda," uzsver S.Kalna. Ja kādas slimības dēļ jau ir apgrūtināta asinsrite, turklāt organisms nesaņem pietiekami daudz šķidruma, ir lielāks komplikāciju risks.

"Gadās, ka uz nodaļu atved pacientu, kuram ir plašs, tumšs laukums zem ādas. Izrādās – tur jau ir nekrotiski audi. Pēc dienas brūce nāk vaļā un dūre iet iekšā. Tuvinieki sašutuši – kad atvedām, tāda cauruma tur nebija. Bet tas nevar rasties vienas dienas laikā," uzsver S.Kalna. Nekrotiskus audus ar zilumu sajaukt nevarot. Visticamāk ,tuvinieki šādam plankumam nav pievērsuši uzmanību.

Izplatīta tuvinieku kļūda – gulošs pacients ir tāds pats gulošs kā citi. Tā nav, jāņem vērā, ka viņam ir asinsrites traucējumi, netiek pietiekami apasiņota āda, tā ir viegli ievainojama. Gultas veļai vajadzētu būt bez krokām, lai nepalielinātu berzi. Jāuzmanās no drupačām gultā.

Prasi, kamēr zini!

Gulošs, mazkustīgs slimnieks būtu jāizgroza ik pēc divām stundām, katru dienu jāveic higiēnas procedūras, noberžot ar mitru dvieli un pēc tam neaizmirstot kārtīgi nosusināt. Problēmas un brūces var sagādāt ne tikai izgulējumi, bet arī izsutumi. "Nepietiek tikai pūderēt paduses un krokas zem krūtīm. Vispirms ir higiēna. Pūderēt var tad, kad ir sauss un tīrs," uzsver māsa Dzintra Vecbaštika. Ja atklājas kāds apsārtums, kas rada aizdomas uz izgulējumu, vispirms aptiekās var jautāt farmaceitam nepieciešamās ziedes. Ja liekas, ka veidojas brūce, noteikti jāinformē ārsts. Ja nezina, kā veikt aprūpi, var jautāt ārstam vai māsām slimnīcu nodaļās.

Valsts apmaksā tikai pretizgulējumu spilvenu ratiņkrēslos sēdošām personām reizi divos gados, kas nav pietiekami. "Pēc pusgada tāds izput," ir dzirdēts vērtējums. Vājas izredzes tādu saņemt profilaksei.

"Ierobežotais valsts finansējums pagaidām neļauj iekļaut jaunus tehniskos palīglīdzekļus minētajā sarakstā. Tiklīdz uzlabosies finansiālā situācija, Labklājības ministrija varētu izskatīt jautājumu par papildu personīgās medicīniskās aprūpes palīglīdzekļu nodrošināšanu," skan ministrijas komentārs.

Uzziņai:

Pērn diagnoze "izgulējumi" uzstādīta 229 no stacionāriem izrakstītajiem, bet 46 ar to miruši. 2006. gadā minēti 284 izrakstītie un 75 mirušie. Datu uzskaites nepilnību dēļ tā visticamāk ir neliela daļiņa no reālā slimnieku un mirušo skaita Latvijā. Netiek uzrādīti mājās mirušie un tie, kam izgulējumi ir tikai veicinājuši nāvi, nevis bijuši galvenais tās cēlonis. Statistikā neparādās arī tie, kam, izrakstoties no slimnīcas, izgulējumi netiek uzrādīti diagnozē.

Ilze Vainovska, Dzirkstele 05. novembris (2008)