„Brūču klīnikas” ārsti prezentē Latvijas medicīnas sasniegumus kongresā Erevānā

• Brūču Klīnika
• 05.02.2010
• Jaunumi

No 2009. gada 7.- 12. oktobrim seši SIA „Brūču klīnika” ārsti: Santa Daukste, Dzintars Ozols, Kaspars Snipe, Jānis Lapiņš, Elvijs Gulbis un Mārtiņš Malzubris piedalījās starptautiskā Plastiskās, rekonstruktīvās un estētiskās ķirurģijas kongresā Erevānā. Šajā kongresā piedalījās delegācijas ne tikai no Latvijas, bet arī no Gruzijas, Krievijas, Ukrainas, Ēģiptes, ASV un citām valstīm. Ielūgto viesu vidū bija daudzi pasaulē pazīstami lektori. „Brūču klīnikas” ārsti kongresā uzstājas ar saviem referātiem, informējot tā dalībniekus par Latvijā pielietotajām jaunākajām brūču dziedēšanas metodēm, ārstu izvēlēto taktiku dažādu sarežģītu gadījumu ārstēšanā. Kopumā SIA „Brūču klīnika” ārsti kongresā nolasīja sešus referātus, no kuriem viens ieguva organizatoru balvu kā labākais savā kategorijā.

Jāsāk lūkoties Austrumu virzienā

Šis bija pirmais ārstu brauciens uz šādā postpadomju zemē notiekošo kongresu.  „Pirms diviem gadu desmitiem mūsu ārstiem bija labi kontakti ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, kā arī Vidusāzijas un Aizkaukāza republikām. Šobrīd, kad uz Sidneju reizēm ir vieglāk aizbraukt nekā uz Sanktpēterburgu, kontakti jāatjauno,” uzskata plastikas ķirurgs un uzņēmējs Olafs Libermanis. „Neredzam reālu iespēju tuvākajos gados ar medicīniskajiem pakalpojumiem ieiet Rietumu tirgū, tāpēc esam sākuši lūkoties Austrumu virzienā. Armēņus Latvijā varētu saistīt salīdzinoši augstais medicīnas līmenis, ko šobrīd spējam piedāvāt, prognozējamās biznesa attiecības un relatīvi sakārtotā biznesa vide. Vairāki Armēnijas ārsti ir izteikuši vēlmi braukt uz Latviju apgūt papildus zināšanas. Savukārt latviešus Armēnijā varētu interesēt tūrisms.”

Nedaudz par Armēniju

Dzintars Ozols: „Lidojums uz Erevānu sākās agri no rīta, kad „Brūču klīnikas” ārstu komanda pulcējās Rīgas starptautiskajā lidostā. Visos valdīja manāms satraukums, jo daudz bija dzirdēts par šo zemi – Armēniju. Mani pārņēma nemiers, vai tiešām mums tur jābrauc un vēl jāņem līdzi viss klīnikas kodols! Bet atkāpšanās iespējas vairs nebija – sēdāmies lidmašīnā un lidojām.

Iznākot no Erevānas lidostas, mani pārņēma nostaļģija, likās: esmu atgriezies Latvijā pirms 15 gadiem – visur varēja manīt padomju laika mašīnas, bija jūtams gāzes smārds. Līdz viesnīcai mūs aizvizināja ar 15 gadus vecu inomarku. Pirmo dienu iepazinām pilsētu, to izstaigājot vairākas reizes. Mani patīkami pārsteidza saule un siltums. Ielās bija daudz mašīnu, kas nezināmu iemeslu dēļ taurēja uz visiem, kas kustas un nekustas, un pārvietojās pēc mums nesaprotamiem noteikumiem. Šķērsot ielu sākotnēji bija bail, jo, pat ejot pa gājēju pāreju, tev strauji tuvojās dažāda izmēra padomu un paretam rietumu auto, un nekad nevarēja zināt, vai tie nobremzēs.”

Elvijs Gulbis: „Ceļu satiksmes kultūra Erevānā atgādināja Latviju 80 -to gadu beigās – katrs brauc, kur grib un kā māk. Man radās iespaids, ka austrumu zemēs šāds pārvietošanās veids ir neatņemama viņu ikdienas sastāvdaļa. Armēņi pārvietojas ar automašīnām visai haotiski, brīžiem pat likās, ka arī pēc viņiem nesaprotamiem braukšanas principiem. Tomēr avārijas vai stipri sasistas mašīnas visa komandējuma laikā neredzējām.”

Kaspars Snippe: „Armēnija, tai skaitā tās galvaspilsēta Erevāna, nav tā zeme, ko varētu ieteikt kādam braukt apceļot – tur valda milzīga nabadzība, trūkums. Jā, cilvēki ir iecietīgi un laipni, it īpaši policisti labprāt izskaidro ciemiņiem, kā atrast konkrēto objektu. Bet globāli ņemot – Erevāna atgādina Latviju 1991. gadā. Tas izpaužas gan celtniecībā, gan vērojot autotransportu, gan dzīvojot viesnīcā. Var redzēt, ka tā tomēr ir Kaukāza valsts, un te nav nekāda Eiropas Savienība.

Kaut arī zeme ir izteikti nabadzīga un izteikti netīra, jāatzīmē, ka armēņi ir lepni par savu zemi un augstu tur godā savus simbolus, proti, Araratu, kas gan neatrodas viņu teritorijā. Armēnijas ģerbonī ir Ararata klans, un, kad turki viņiem mēdz pārmest, ka armēņi liek savā ģerboni citai zemei piederošus ģeogrāfiskus objektus, uz to armēņi atbild ar pretjautājumu – tad kāpēc turkiem karogā ir mēness?

Armēnijā apkalpojošā sfērā strādā daudz ārstu, juristu, ekonomistu, advokātu – darba trūkuma dēļ viņi ir spiesti mainīt profesiju un pārorientēties uz apkalpošanas sfēru.”

Par kongresu

Santa Daukste: „Kongress bija vairāk orientēts uz estētisko un plastisko ķirurģiju, piemēram, ļoti daudzi referāti bija par mamomplastiku, to komplikācijām un korekciju. Kongresa laikā bija iespēja iepazīties ar plastikās ķirurģijas rezidentiem, kā arī ar jau praktizējošiem ārstiem. Pēc kongresa apmeklēšanas radās iespaids, ka Erevānā pārsvarā nodarbojas ar estētisko ķirurģiju un mikroķirurģiju, savukārt rekonstruktīvo ķirurģiju (izņemot sejas ķirurģiju pēc onkoloģiskām saslimšanām) veic tikai izņēmuma kārtā.”

Jānis Lapiņš: „Atraktīvs piegājiens un lekcijas lasīšanas stils bija itāļu kolēģim Ruben Oddenino – viņš runāja par to, kas ir skaistums. Lekcija par trombocītiem bagātu asins plazmu un tās izmantošanu rekonstruktīvajā ķirurģijā bija jaunums, kas ieinteresēja arī „Brūču klīnikas” ārstu delegāciju. Šī tēma ar lektoru tika apspriesta arī vakarā neformālajās vakariņās.

No lektoru uzstāšanās jāatzīmē arī profesore Julia Terzis no ASV ar lekciju par sejas reanimāciju. Jāteic, ka viņa ir viena no vadošajiem perifēro nervu ķirurgiem pasaulē – profesorei ir fantastiska pieredze un gandrīz 20 gadu rezultāti sejas reanimācijā. Viņa ir viena no vadošajiem speciālistiem pasaulē par plexus brachialis ķirurģiju.

Profesors Aleksejs Borovikovs no Krievijas apkārtējo uzmanību piesaistīja jau krietni pirms savas uzstāšanās, demonstrēdams lieliskas zināšanas rekonstruktīvajā un estētiskajā ķirurģijā, uzdodot āķīgus jautājumus lektoriem un iesaistoties kaislīgās diskusijās gandrīz par jebkuru tēmu. Savu lekciju viņš veltīja estētiskajai mamoplastijai, demonstrēdams interesantu piegājienu krūšu implantu izvēlē, kā arī krūts redukcijas apmēra noteikšanas metodi.”

Mūsu ārstu uzstāšanās

Santa Daukste: „Pēc „Brūču klīnikas” pārstāvju uzstāšanās varēja secināt, ka daudzus auditorijā sēdošos aizrāvām ar savām prezentācijām, jo pēc tām izvērsās plašas diskusijas. Arī vieslektori – gan no Ēģiptes, gan Krievijas, Ukrainas, gan ASV – izteica atzinību par mūsu pieeju sarežģītu gadījumu ārstēšanā, kā arī operatīvās pieejas izvēlē. Uzstāšanās šāda veida kongresā deva lielu pieredzi un pārdomas, ko vajadzētu uzlabot savas uzstāšanās prasmēs, prezentācijā un uzstāšanās runā.”

Dzintars Ozols: „Mēs parādījām lielisku komandas sniegumu ar labiem referātiem, stilu un prasmēm. Diskusijās par mikroķiruģiskām metodēm mums pretinieku nebija. Auditorijas acīs redzēju cieņu pret mums – lielākā daļa vecā kaluma plastikas ķirurgu ar kaut ko līdzīgu bija nodarbojušies jaunībā, bet jaunie ārsti par to vēl var tikai sapņot, taču mēs bijām reālitāte. Mikroķiruģija un rekonstruktīvā ķirurģija Armēnijā ir mirusi, tā pastāv tikai veco ārstu stāstos.”

Elvijs Gulbis: „Uzskatu, ka mēs kā komanda sevi parādījām ar vienotu stilu prezentācijās, ar fotogrāfiju kultūru un visi kopā bijām respektējama delegācija. Par to varējām pārliecināties pēc uzstāšanās, kad daudzi kolēģi no citām valstīm izteica komplimentus un vēlējās paši uzsākt sarunas par mūsu prezentāciju tēmām.”