Brūču Klīnika

Brūču dziedinātājs

Ja cilvēks ir paralizēts vai slimības dēļ viņam ilgstoši nākas atrasties gultā, sākas ļoti nepatīkama parādība, ko sauc par izgulējumiem. Vispirms ir apsārtums, neliela brūce. Ar laiku tā kļūst arvien lielāka. Tad seko audu pakāpeniska atmiršana, kas beidzas ar vispārēju organisma saindēšanos. Plastikas ķirurgs Olafs Libermanis ir viens no pirmajiem Latvijā, kas nopietni sāka cīņu pret izgulējumiem.

– Pirms sešiem gadiem veicāt pirmo operāciju – likvidējāt lielu, nedzīstošu izgulējumu, izmantojot audu pārstādīšanu. Pērn nodibinājāt Brūču klīniku, kas nodarbojas ar izgulējumu ārstēšanu. Taču statistika ir biedējoša: ar diagnozi "izgulējumi" daudzi cilvēki joprojām aiziet viņsaulē.
– 2004. gadā no izgulējumiem nomira 14 cilvēku. Tie ir tikai stacionāru dati, tāpēc kopējais skaitlis noteikti ir krietni biedējošāks. Trešās un ceturtās pakāpes izgulējumus nav iespējams izārstēt mājas apstākļos, jo atmirušo audu vietā var izveidoties milzīga brūce.

Kad Rīgas Austrumu slimnīcas klīnikas "Linezers" paspārnē dibinājām Brūču klīniku, šķita: mums pietiks ar četrām gultām, lai spētu izgulējumu problēmu uzveikt. Šobrīd ir jau astoņas gultas vietas, bet arī tas ir par maz – daži pacienti rindu uz operāciju gaida vairāk nekā gadu. Taču pirms tam vispār nebija kur ārstēties. Uz valsts programmu izgulējumu ārstēšanā konkurss tika izsludināts tikai pērnā gada aprīlī, un, to vinnējuši, projektu palaidām rudenī.

– Kā jūs, būdams plastikas ķirurgs, nonācāt līdz izgulējumu dziedināšanai?
– Astoņdesmitajos gados mēs, trīs kursabiedri: es, Jānis Ģīlis un Jānis Zaržeckis (visi šobrīd ir plastikas ķirurgi – I.N.), augstskolas pēdējā kursā to vien vēlējāmies kā operēt. Diemžēl tādas iespējas nebija. Lai tiktu kaut vai līdz asistēšanai, bija jāsaraksta desmitiem slimības vēsturu, bet tas nebija mūsu aicinājums. Profesoram Jānim Kupčam bija sava laboratorija. Viņš mums iedeva mikroskopu, dzīvniekus, instrumentus un vienreiz parādīja, kā šuj asinsvadus. Tā nu mēs sākām darboties ar trušiem un žurkām. Kad Latvijā nodibināja Mikroķirurģijas centru, sākumā bijām vienīgie, kas tik labi mācēja šūt asinsvadus. Protams, man gribējās pamēģināt ko jaunu.

1995. gadā Meijo klīnikā ASV redzēju, kā operē izgulējumus. Pirmo pats izoperēju 2000. gadā – pie manis pēc palīdzības vērsās kāds jauneklis, kuram bija liels, nedzīstošs izgulējums. Es viņam teicu: nekad neesmu operējis, bet viņa atbilde bija – kādreiz jāsāk! No Meijo klīnikas saņēmu rakstisku pamācību uz A4 formāta lapas, kā pa punktiem viss jādara. Es pedantiski to izpildīju. Izgriezu ārā bojātos audus, pārvietoju muskuli, tad aiztaisīju brūci ciet. Sanāca. Informācija par mūsu ārstu komandu sāka izplatīties strauji, un pieteicās arvien jauni pacienti. Sākumā lielākoties bija tādi, kas paši atbrauca līdz stacionāram un pēc izgulējumu sadziedēšanas arī paši aizbrauca mājās. Tad sāka dot slimniekus, kuri bija bezsamaņā, ilgstoši ārstējušies reanimācijā vai kuriem paralēli izgulējumiem ir daudz citu slimību. Liela loma ir precīzi izvēlētai antibakteriālai terapijai, pareizai barošanai u.c. Tikai tad, kad cilvēks ir vispārēji atlabis, var ķerties pie izgulējumu slēgšanas. Cik smags ir šis darbs, es reāli sapratu tiki pērn, kad ārstējām pacienti, kurai bija padsmit izgulējumu – izvilkām viņu burtiski no nāves cilpas.

– Brūču klīnika darbojas klīnikas "Linezers" telpās.
– Vajadzīgi specifiski noteikumi, lai varētu ārstēt izgulējuma pacientus. Galvenais ir laba aprūpe. Ar "Linezera" slimnīcu sadarbojamies kopš 1999. gada. Tās direktors Viesturs Boka ir cilvēks, kas saprot šī projekta nozīmīgumu. Turklāt slimnīca ir ļoti ērta, kompakta, arī kolektīvs mazs – cits citu pazīstam. Te valda mediķu savstarpējais godīgums un dotā vārda vērtība.

– Brūču klīnika par savu devīzi ir izvēlējusies moto: "Latvija no izgulējumiem brīva valsts." Vai to ir reāli panākt, ja Latvijā tik daudz paralizētu cilvēku, turklāt negadījumu skaits uz autoceļiem šo skaitli vēl palielina?
– Pašreiz, pateicoties efektīvai ārstēšanai, izdzīvo cilvēki, kas agrāk būtu nomiruši. Latvijā ir ārkārtīgi daudz t.s. ielaisto izgulējumu, bet tā tam nevajadzētu būt. Šī ir ne vien medicīniska, bet arī sociāla problēma. Ir medikamenti, laba aparatūra, bet nav, piemēram, pretizgulējumu matraču, nav speciālu gultu, nav cilvēku, kas pacientu nomazgātu un pagrozītu reizi pusstundā dienu un nakti.

– Tur jau tā lieta, ka dienu un nakti…
– Jā, arī nakts laikā pacients jāgroza. Nesen kādai sievietei bija insults, un mēneša laikā viņa nomira, jo bija sākušies izgulējumi.

– Kuras ir tipiskākās vietas, kas jāuzmana?
– Papēži, potītes, ceļgali, krusti, augšstilbi, sēžas apvidus. Proti, vietas, kur kauls ir tuvu ādai. Katru dienu tās jāapskata, un, tiklīdz parādās kaut mazākais apsārtums, vieta ir jāatslogo, kamēr sarkanums pāriet. Ja cilvēks, piemēram, gulējis uz muguras, jācenšas viņu likt uz vēdera. Apsārtumu nevajag mazgāt ar spirtu, smērēt ar jodu vai briljanta zaļo. Vienkārši jānomazgā ar ūdeni un jāuzsmērē ādas krēms. Pacienti man bieži vaicā – kāda ir efektīvākā ziede, kas izgulējumus ārstē? Tādas ziedes nav. Pats svarīgākais ir atslogot traumēto vietu. – Ja ķermenis ir jutīgs, cilvēks parasti nojauš, ka kaut kas nav, kā vajag, bet paralizētais izgulējuma parādīšanos nejutīs.

Ir jābūt kādam, kas cilvēku apskata, vai arī pašam jāizmanto spogulis. Vispār šie pacienti fantastiski prot cīnīties par sevi. Tiklīdz viņi tikuši pāri šokam, vērtību skala izmainās par 180 grādiem. Šie cilvēki ir stipri – brauc ar mašīnām, strādā, ceļo, mīl sievietes. Vārdu sakot – DZĪVO.

Nesen man piezvanīja kāds pacients – ratiņnieks – un teica: "Ziniet, dakter, man viss ir forši, tikai tas izgulējums traucē spēlēt basketbolu…" Atceros kādu paralizētu cilvēku ar diviem izgulējumiem. Likās, kas tad tur, tūlīt aiztaisīsim ciet, un viss būs OK. Aizvedām puisi uz operāciju zāli un konstatējām – viņam sabrucis krusta kauls. Izņēmām to ārā, bet palika caurums zupas bļodas lielumā. Otrs izgulējums bija sēžas apvidū. Sapratām: aiztaisīt divus tik lielus caurumus nav iespējams, bet no izgulējuma infekcija var aiziet tālāk… Ienācu reanimācijas nodaļā, kur puisis pēc operācijas gulēja, un teicu: "Ir baigās ziepes." Viņš pilnīgā mierā pajautāja: "Kā jums, dakter, liekas, ar mani ir cauri?" Es saku: nē, nav, bet kaut kas steidzīgi jādomā. Tad vienojāmies, ka viņam noņemsim kāju, tādā veidā iegūstot ļoti daudz mīksto audu, ar ko caurumus aizlāpīt. Izoperējām, viss sadzija. Puisis tagad brauc ar mašīnu un pat strādā. Viņam ir tik stiprs "krampis", ka, iedodot roku, liekas – mani pirksti sašķīdīs.

– Kādas ir jaunākās izgulējumu dziedēšanas metodes?
– Brūču slēgšanai izmantojam tā saukto medicīnisko porolona sūklīti, kurā ir caurumiņš. Sūklītī iekšā ir caurulīte, to pārlīmē ar plēvi, lai brūce ar sūklīti būtu hermētiski noslēgta. Sūklīti pievieno pie vakuuma sūkņa, ar laiku tas saplok un aizvelk brūci ciet. Nākamais posms – audu pārstādīšana. Visbiežāk tos ņem no reģioniem, kas tuvāk operētai vietai – audus pagriež un pārvieto. Optimālais sadzīšanas laiks – mēnesis.

Ilona Noriete, "Rīgas Balss" 18. aprīlis (2006)

© 2010-2017 SIA Brūču klīnika Grebenščikova iela 1, Rīga, LV-1003, Latvija